Как сейчас добраться в Черногорию – Сайт Винского

Главная » Туристические новости » Куда можно поехать 2022 » Как сейчас добраться в Черногорию

Куда можно поехать 2022

Опубликовано 28.05.2021 Обновлено 05.06.2021

Содержание

1. Как сейчас добраться в Черногорию
2. Кто летает в Черногорию
3. В Черногорию через Варшаву
4. В Черногорию через Хорватию
5. В Черногорию через Австрию
6. В Черногорию через Стамбул
7. Резюме как сейчас попасть в Черногорию из России

Как сейчас добраться в Черногорию

Черногория открыла свои границы для туристов, в том числе и из России.
Россия, как водится, не торопится предлагать своим гражданам прямые перелеты в Черногорию.

Это и понятно — деньги тратить нужно на курортах Краснодарского края и Крыма.
Сколько туда денег вбухали.

Поэтому едем в Черногорию самостоятельно, с пересадками.
Как найти рейсы, которые летают в Черногорию?
Легко — открываем сайт https://avia.awd.ru и ищем билеты с одной пересадкой, например Москва — Тиват.

Кто летает в Черногорию

Наиболее удобные рейсы из РФ в Черногорию через Белград (Сербия).
Из Москвы в Белград летает нацпер и AirSerbia.
Я уже писал о правилах въезда и транзита через Белград.

Вкратце: для транзита не более 12 часов через Белград, ПЦР-тест не нужен.
Ну, а для Черногории от российских туристов вообще ничего не нужно, кроме денег.

Желающие могут взять машину в прокат в аэропорту Белграда и поехать в Черногорию уже на машине.
Заказывать машину в Белграде здесь.

В Черногорию через Варшаву

С 19 июня по пятницам в Тиват будет летать LOT из Варшавы.
Можно самостоятельно подобрать билеты Москва — Варшава и Варшава — Тиват.

Правила транзита через Варшаву.

В Черногорию через Хорватию

Или, если что-то в июне полетит из России в хорватский Дубровник — оттуда можно поехать в Черногорию.
Арендовав машину в аэропорту Дубровника или воспользовавшись GetTransfer.

Правила транзита через Хорватию: транзит не более 12 часов — ПЦР тест по прибытию в Хорватию не нужен.

В Черногорию через Австрию

Можно лететь транзитом через аэропорт Вены.
Из Москвы в Вену летают 3 а/к почти каждый день. Купить билеты в Вену.
Билеты из Вены в Подгорицу искать здесь.

Правила транзита через аэропорт Вены.

В Черногорию через Стамбул

Только не надо что-то планировать через Стамбул до того, как не прочитаете мою статью Как не пролететь с Турцией.

Резюме как сейчас попасть в Черногорию из России

1. Попасть в Черногорию из России можно только с пересадкой в европейском аэропорту, куда есть стабильные рейсы из России.
2. Для въезда в Черногорию не нужен ПЦР тест или вакцинация. Нужны только деньги.
3. Самый быстрый и дорогой способ добраться из России в Черногорию: лететь через Белград.
4. Самый дешевый авиабилет в Черногорию будет на самый длительный и гемморойный маршрут.
5. По прилету в Черногорию проверяют откуда вы прилетели, поэтому не выкидывайте посадочный Москва — Вена, чтобы не сдавать ПЦР тест.

Поделись с друзьями

Отдых в Черногории в 2023 году. Отзыв туриста о стране, городах и курортах Montenegro. Плюсы и минусы Черногории

Отдых в Черногории в 2023 году. Отзыв туриста о стране, городах и курортах Montenegro. Плюсы и минусы Черногории

Черногория

1372

Обновлено 11 января, 2022 в 02:56

Черногория…прекрасная страна, которую я открыл для себя несколько лет назад. Сейчас уже точно не вспомню, с чего именно начиналось это открытие, но могу сказать, что когда-то ещё раньше для меня эта заморская земля была совершенно неизвестной и какие-нибудь упоминания о ней просто ни о чём мне не говорили. С другой стороны, как и у многих в то время, Югославия (если уж говорить в целом о бывшей державе) ассоциировалась у меня с бомбёжками, нищетой и ещё фиг знает с чем. Какой там отдых в Черногории?! Не-е, извините, я уж лучше на Черное море, в Турцию, Египет или у себя на малой родине буду купаться в болоте, именуемым «озеро Пёстрое» (тут каждый подставит своё озеро или речку). Что же тогда повлияло на мой неожиданный выбор в пользу Черногории?

Собирался я в эту страну года 3, но только в 2017 году впервые отправился туда на 8 дней. В этой публикации я постараюсь показать фото почти со всех мест Монтенегро (официальное международное название Черногории), где я был, и более-менее кратко написать отзыв о Черногории: о моих впечатлениях от отдыха, лучшие фото достопримечательностей и т.п.

Забегая вперёд, скажу — всё было офигенно! А учитывая, что отдых в Черногории я составил полностью самостоятельно, не прибегая к услугам турфирм, это дало мне такую нереальную уверенность в себе, что в следующем 2018 году я снова один отправился туда и уже не на недельку, а на 22 дня!

Отдых в Черногории самостоятельно без турфирм.

Инструкция: как, что, куда и почём

Возможно, меня сейчас читают те, кто ещё ни разу не был в Черногории, но планирует провести отдых в этой замечательной стране. Здесь я опишу свой личный опыт, как я составлял план поездки, какие нюансы учитывал, на какую информацию в Сети опирался и всё в таком духе. Но я уверен, что меня сейчас читают и те, кто уже был, как минимум 1 раз в Монтенегро и очень вероятно, что хочет туда отправиться снова 🙂 Понимаю! Сам постоянно думаю об этой стране, хотя, казалось бы, чё, других баб что-ли нет?! что, других стран и мест что-ли нет на нашей планете? Но нет, любовь она такая…И сны порой снятся, где ты опять в ЧГ, как будто бы и не улетал оттуда, да и просто часто задумываешься: а не рассмотреть ли Черногорию в плане ПМЖ?

Но я отвлёкся. Итак, как я спланировал отдых в Черногории самостоятельно без туристических фирм (для обеих моих поездок план и алгоритм действий один и тот же). Особенно это будет полезно новичкам, кто вообще ни разу никуда не летал, не бронировал ничего — всё всё буду описывать досконально на сайте, так что следите за обновлениями!

В Черногорию: план самостоятельного отдыха

1. Выбор, в какое время года я отправлюсь на отдых в Черногорию. Я выбрал ОКТЯБРЬ. И вам советую сентябрь-октябрь. Почему? Причин этому много, опишу в следующих статьях. Как говорится: нет времени объяснять, просто запомните и всё!
2. Выбор города Черногории для отдыха. Кто собирается впервые в эту страну, рекомендую не париться и выбрать Будву. Оба раза жил там. Город не самый лучший и в то же время самый лучший. Почему так? Обо всём позже объясню. Интрига, интрига!
3. Купил авиабилеты. Aviasales (у меня здесь на сайте можно купить, что я и делал), Скайсканнер или Озон — искать надо и там, и здесь, и тут. В позапрошлом году я купил авиабилеты подешевле (и летел тремя самолетами: Челябинск-Москва-Белград-Тиват, т.б. через Сербию), а уже в прошлом году не стал сильно экономить на самолете и полетел рейсом авиакомпании S7 (эс-сэвэн). Летел из Омска в Москву, а затем прямым перелётом Москва-Тиват. Более подробно об этом и многом другом я буду писать отдельно на этом сайте!
4. Забронировал апартаменты. Это самое приоритетное действие наряду с предыдущим пунктом. Я выбирал в обоих случаях квартиры на сайте Airbnb через соответствующее Android-приложение (можно и через компьютер, ноутбук). Выбрал для первой поездки красивую уютную квартиру в Будве, которую обязательно ещё вам покажу, за очень небольшие для Европы деньги — 15 евро в сутки.
5. Следующий не менее важный момент: оформление страховки. Настоятельно советую не забивать на этот пункт, ибо мало ли что может приключиться во время отдыха. Более того, страховка должна быть с так называемым Class Assistance и без франшизы. Стоит подороже обычной, но, как говорят у нас в Папуа Новой Гвинее, надо значит надо!
6. Перечитал массу информации по Черногории, опираясь на небезызвестный форум Винского, тематические паблики ВКонтакте и личные блоги русскоязычных людей, живущих в Черногории. Один из таких блогов: Саша0404, погуглите этот ник и там всё найдете. Не реклама, денег она (Саша — не он, а она) мне не обещала. Просто реально она эксперт по Черногории и многое я почерпнул у неё!
7. Наличные деньги (на еду, сувениры, гостинцы домой, поездки внутри страны, экскурсии и прочие развлечения). Сколько надо денег на Черногорию наличкой? Сложный вопрос, но я таки упрощу, ведь я же описываю личный опыт, так ведь? Во-первых, надо брать в евро, никаких долларов! Только евро. Во-вторых, берите наличку по 50 евро. Слышал, что к 100-евровым купюрам могут придраться полицаи. Насколько это правда, лично не знаю, но я перестраховался и взял с собой исключительно 50-евровые банкноты и менее (20, 10). А если уже говорить о сумме, то на 8 дней отдыха я брал 450 евро (в итоге привёз домой 150 евриков из этих денег), а когда летал на 22 дня — 750 евро (опять-таки, не потратил и привёз домой 110 евро).
8. Позитивный бодрый настрой и уверенность. Очень важный момент, без него никуда.

Итак, вкратце: бронируем авиабилеты, апартаменты, покупаем хорошую страховку, заготавливаем денюжку наличкой в евро, читаем литературу инфу в нете про отдых в Черногории, заряжаемся позитивом. Конечно, мандраж, волнение перед поездкой всегда есть и будет. Но просто примите это как данность. Мы не роботы, мы — человеки. Это нормально — волноваться. 😉

Отдых в Черногории: как я отдохнул, что увидел. Пляжи Черногории (Будва, Бечичи, Петровац, Каменово)

Вообще Черногория, если копнуть глубже, страна не самая идеальная для пляжного отдыха. Прежде всего, это страна для экскурсий по горам, по различным достопримечательностям. Это страна с многовековой историей, с добродушными людьми, уважающими нашего русского брата (и сестру), страна с обалденной прекрасной кухней (плескавицы, ягнятина из-под сача, бурек и мн.др.), страна с хорошим климатом (особенно весной и осенью здесь прекрасно) и каким-никаким ощущением Европы (в самом хорошем смысле этого слова, а то геополитика, мать её за нос, сильно постаралась в последнее время над кое-чем).

Ах да, ещё и пляжи Черногории хороши! Пусть и не везде песчаные они, но так ли это важно? Я понял, что нет, когда впервые искупался в Адриатическом море на одном из мелкогалечных пляжей. Вода, кстати, в Адриатике чистейшая! Да и просто ощущаешь себя комфортно: что в воде, что на суше.

За обе поездки (в 2017 и 2018 годах) я увидел много чего интересного в этой маленькой, но оченно и весьма удаленькой стране: жил в Будве и исследовал этот курортный сравнительно небольшой город вдоль и поперёк. Также побывал во многих городах страны: Тиват, Котор, Херцег-Нови, Бар, Петровац, Бечичи, Рафаиловичи, Свети-Стефан и в столице Подгорице. Купался на пляжах Будванской ривьеры в Будве, Бечичах, Петроваце и Свети-Стефане, в том числе, на пляжах с самой чистой водой: Каменово и Могрен.

В этой статье я попытался сжато описать свой отдых в Черногории, сопроводив личными фото с поездки. Считайте это писаниной в стиле «Как я провёл лето осень». Но в ближайшее время на моём сайте об этой курортной стране появятся и другие публикации и вот там будет больше полезной информации и море драйва! Так что, следите за обновлениями, подписывайтесь на меня, в том числе, в группе ВКонтакте и я постараюсь от души показать вам много чего интересного про Черногорию. Пока пока!

Если Вам понравились мои статьи и Вы желаете поддержать мой сайт,
можете оказать небольшую денежную помощь на расходы, связанные с содержанием сайта.
Большое Вам спасибо!

Номер карты МИР, PayPal:

2200 7302 5351 7268
https://www.paypal.com/paypalme/kasianbetancourt

Комментарии ВКонтакте

Наверх

Ceļojums uz Melnkalni pie Adrijas jūras 2011.gada septembrī — Iveta Bacule (ex Meļķe)

Nav pagājuši divi mēneši kā beidzot uztapināta atskaite par mūsu ceļojumu uz Melnkalni

Маршруты: Рига – Беластока – Люблина – Кошице – Будапешта – Белграда – Подгорица – Утьеха. Brauciens paredzēts bez nakšņošanas viesnīcā. Visi laiki norādīti pēc Latvijas laika.

Doma par braukšanu uz Melnkalni radās jau ziemas beigas, pavasarī, jo šoziem nebijam slēpot, tāpēc domājām, ka vajag izmēģināt kādu vasaras ceļojumu. Braukšana kā parasti paredzēta ar mašīnu, jo mūs ir „pārak daudz”, lai lidotu. Informāciju par Melnkalni mēs meklējām globalajā tīmeklī.

Šoreiz mūs interesēja ceļojumu apraksti, tāpēc izlasījām visu, kas ir «Draugos», bet pamatā lasījām krievu forum «awd.forum.ru» (форум Винского). Ir ko lasit, skatīties un plānot, varu ieteikt arī citu ceļojumu planošanai. Sākumā forumu krustu šķērsu izlasīja vīrs un visu laiku man stāstīja kas tur ir, pēc mēneshiem diviem es arī piesēdos lasit, lai saprastu, par ko man visu laiku stāstīja un ko mēs no tā visa var am un gribam redzēt un darīt, jo mums ir tris bērni , kas arī piedalīsies mūsu aktivitātēs. Jau pavasarī nolēmām, ka brauciens bus septembra sakumā, jo tad ir beigusies oficiala tūrisma sezona, līdz ar to ari mainas cenas. Mēs ар skolas gaitām pagaidām neesam apgrūtināti, tāpēc septembris mums der. Lai samazinātu ceļojuma izmaksas un būtu arī jautrāk, nolēmām pierunāt kadu no draugiem. Издевас. Pierunāju savu draudzeni.

Par dzīvošanu – sākumā paskatījāmies internetā piedāvājumus apartment izīrēšanai Petrovacā un atradām pa 60 eiro ar tris guļamistabam, bija arī pa 45 eiro. No piedāvājuma un arī paziņu stāstītā sapratām, ka var ari neko nerezervēt, bet skatīties «Sobe» un «Apartmani» uz vietas, ja vien tas nesagādā stresu pie pirmās vai otras neveiksmīgās (neapmierinošās cenas vai stāvokļa ziņā) апскаты. Beigās mums piespēlēja variantu dzīvot paziņu radu majā bez samaksas pieņemšanas (tā kā mums pateica, ka melnkalniešiem ļoti patik dāvanas, tad nolēmām aizvest dažādas Laimas konfektes , lai prezentētu Latviju un, lai būtu garšīgi).

Транспортные средства – mūsu kuplajam pulciņam nekas mazāks par busu nav piemērots, tāpēc iztīrījām un nomazgājām savu Chrysler Voyager busu (3,3 л бензина/газ или 53 л газ балон), uzlik ам джумта касти, кура саликам далу но мантам, ратинус, памперус ук, ko divu dienu laika nevajadzētu. Busa standartā ir 4 atsevišķas vietas un 3 vietīgs, izvelkams līdz gultas stāvoklim, aizmugurējais krēsls. Viens atsevišķais beņķis tika izņemts un tā vietā ielikts 48l auto ledusskapis, kurš tika pieslēgts piepīpētājam un deva kaut nelielu cerību, ka nopirktās konfekšu kastes un citas karstumu nem īlošas lietas tiks aizvestas līdz galam.

Braucēju sastāvs – три pieaugušie un tris berni (5 гади ар астити, 2 гади ар астити и 6 менеши ар астити).

Ceļojums paredzēts № 02.09.2011. līdz 18.09.2011., kas ir pēdējais datums, lai ierastos Rīgā un draudzene ar visam ceļojuma somām varetu braukt uz darbu.

Татад 02.09.2011. dienas lielākā daļa man pagāja vācot un kramējot mantas. Vakarā tika izņemts lielākais berns no dārziņa, pēc darba ieradas vīrs un atbrauca draudzene. Optimistiski mēs bijām planojuši izbraukt ap 19.00, ставка visu somu izkārtošana un sasēšanās tika pabeigta 20.20. Līdz Lietuvas robežai tikam ātri (21.50), ka jau parasti, ātri bijām arī pie Polijas robežas (00.45). Starpposmā bērni tika nolikti gulēt (aizmugurējais beņķis tika nolaists maximali slīpi, bet atpakaļceļā tas tiks nolaists pavisam horizontaltali, jo tad jau bija pieredze cik daudz mantas var likt aiz krēsla). Uz aizmugurejā krēsla gulēja mazakais un vidējais berns, un es, bet uz grīdas uz vingrošanas paklājiņa iekartojas meita (busā grīda gluda).

Virs stūrēja visu nakti un draudzene «dežūrēja» kompanijas pēc, lai nebūtu garlaicīgi. Накамаджа рита (03.09.2011.) bērni bija augšā jau 07.20 un sakās – ēst, churāt, izklaidēties. Visi paēda līdzi paņemtās pildītās pankūkas un padzērās jogurtus. Лидз Будапештай вел 500км. Tā kā līdzi bija paņemtas krasojamās gramatas un citi „štrunti”, man bija kādu laiku miers un es varēju palasit. 10.40 tika sasniegta Polijas – Slovākijas robeža и 12.45 Slovākijas – Ungārijas robeža. Mūsu pirmajam pieturas punktam vajadzēja BUT Budapeštai un konkrēti Sečeni termalie baseini. Gadus piecus atpakaļ man nācās pavadīt Budapeštā 2 nedēļas, tāpēc līdzbraucējus pierunāju piestāt Budapeštā — pie reizes arī visiem atpūsties pēc pirmās nakts, jo galu galā nobraukti 1370 км. Kā jau parasti tas gadas ne es, ne vīrs nepaskatījāmies baseinu adresi, bet te, protams, palīdzēja navigācija, kas, ievadot tikai nosaukumu, mūs precīzi atveda līdz nepieciešamajam punktam. Labi, ka es vismaz zināju kā ir jāizskatās pirtīm no arpuses. Tā ka tā bija sestdiena un blakus atrodas, gan parks, gan ZOO, tad mašīnu nolikt tuvumā izrādījas pagruti, bet ne neiespējami. Tā nu mēs ap 15.00 priecīgi izkāpām no mašinas un devāmies uz kasēm. Biļetes ir jāpērk pieaugušajiem un bērniem no 5 gadiem, līdz ar to 4 biļetes mums izmaksaja 13 400 forintus, kas ir aptuveni 33 Ls. Ūdens temperature baseinos ir no 20 – 40C, kā arī dažādas pirtis, kuras arī ir ļoti liela temperature amplituda. Kā jau sestdienā, cilvēku bija daudz, bet tas vienalga netraucēja atpūsties. Pirtis un baseinus beidzām baudīt pēc 18.00 un pirms 19.00 джау биджам ара. Tā kā bijām ieguvuši patikamu, bet tomēr nogurumu, kā ari bija jau daudz laika, tad nekada dižā Budapeštas apskate vairs nevarēja sanākt. Neskatoties uz to aizgājām uz Varonu laukumu, kas atrodas netālu no baseiniem. Tur sapratām, ka iet vairs nekur negribas, sāk ari strauji palikt tumšs, ka ari ļoti gribas ēst. Nolēmām apvienot lietderīgo ar patikamo un pabraukt pa Budapeštu un, ja atrodam acij ko tīkamu, tad stājamies paēst.

Ātras ēdināšanas restorāni nederēja, jo kuņģis prasīja ko šķidru, nevis tikai maizīšu sastumšanu. Tā kā vairakas ielas bija noslēgušas policijas ekipāžas, mums nācās nedaudz parinķot, lai tiktu upes otrā pusē. Pēc satiksmes un stāvvietu aizpildījuma sapratam, ka krogam durvju priekšā nomest mašīnu un aiziet paēst, mums neizdosies, tāpēc mainījām planu un braucam uz skatu laukumu Sv.Gēlerta kalnā (m ēģināju pēc atmiņas atcerēties kur tas ir un galu galā arī izdevas. Jāteic, ka Budapeštā ир ари норадес уз Цитадели). Tuvakas stāvvietas ir par maxu (mēs samaksājām kādus 250 форинтов за 20 мин.), bet zemāk esošas ir par brīvu, bet tādu «haļavas» gribētāju ir vairak neka vietu, kā ari no turienes jā ие криетни талак. Jau bija iestājusies pamatīga tumsa, tāpēc visi fotografētāji chapoja apkravušies ar statīviem ип citu tehniku. Skats no augšas ir fantastisks kā dienā, tā naktī, diemžēl mani līdzbraucēji varēja baudīt tikai pēdējo. Šī pastaiga pielik punktu mūsu bernu izturībai un atgriežoties mašīnā viņi gandrīz uzreiz arī aizmiga. Par ēšanu izdomājām apstāties arpus pilsētas, jebkurā ceļmalas krogā. Man arī uznāca lūziens un es mierīgu sirdi nedaudz pačučēju, līdz mani pamodināja pie diezgan liela ceļmalas kroga. Nu, ko, mazie gulēja un viņi no ēdāju saraksta tika izsvītroti. Devāmies ēst tris gulašzupas un vienu kafiju. Samaksājām aptuveni 14 eiro (diezgan padārgi). нет 23.40 līdz 02.20 pie stūres piesēdos arī es. Uz Ungārijas – Serbijas robežas bija neliela rinda (5 минут ип robeža šķērsota), ставка atpakaļ mēs redzējām rindu, kas būtu jāstāv vairakas stundas. No diviem līdz 4.20 gulējām visi, aptuveni 70 км no Belgradas kaut kādā benzīntankā. Цельш турпинас. Agrā rītā izbraucam Белграду. No rīta apstājāmies nelielā Serbijas ciematiņā, kur ezera krastā bija peldošais krodziņš. Nolēmām pabrokastot, kas mums izmaksaja aptuveni 10Ls (2 sulas, 2 negaršīgas kafijas, 2 omletes ar šķiņķi, 2 porcijas pankūku ar šokolades merci un viena porcija pildīto pankū ку). Талак кални. Serbijas mazpilsētas serpentina nācās dot pa bremzēm, jo ​​ceļa vidu ar mums nāca iepazīties govs. Ceļa vidu staigājošas govis – nekas īpašs. Veiksmīgi izvairījāmies, ставка nofotografēt nepaspējām. Pa ceļam iepirkām nedaudz augļus (banānus un nektarīnus), kas atšķīrās no mūsējiem gatavibas un cenas ziņā. 13.30 sasniedzām Serbijas – Melnkalnes robežu, kur vajadzēja pagaidīt kādas 15 минут. 13.45 Галапункта valsti esam sasnieguši. Braucām galvaspilsētas Podgoricas virzienā cauri ип garām Taras upes kanjonam. Cītīgi bildējām un gaidījām slaveno „Džurdževiča”tiltu, tā ari nesagaidījam (izrādās mēs braucam nedaudz pa citu ceļu untilts palika malā, dažu kilometru attalumā no mums, līdz ar to tas bus jāapskata braucot majas). Интересы Ceļš – zigzagi gan horizontali, gan vertikali, ieskauti ar fantastiskām kalnu ainām, ko īsti nevar nodot fotogrāfijas, kas taisitas no braucoša auto. Taras upe un tās kanjons visu laiku bija kaut kur ceļam blakus. Īsti nevarēja saprast pāreju no kalniem uz līdzenumiem, kad mēs jau iebraucam Podgorica, pilnīgi „izcepinātā” līdzenumu ainavā. Uz mums galvaspilsēta nekādu iespaidu netstāja, jo mūsu mērķis tomēr bija Adrijas jūras licis. Избраукам чаури калну тунелим, кас ир максас пасакумс (1,5 эйро), мамс радас саджута, ка эсам ноклювуши пависам читта пасауле – висс зиед, пальмас, каут кади крашни круми (така эс неэсму дабас ми Лотайс, тад лиелако далю но авгием вару nodēvēt tikai par „kaut kādiem”), puķes utt., lai gan ārā joprojām +32C (4 сентября!). Jāatzīmē, ka Melnkalne ir vienpusēji ieviesusi eiro, līdz ar to nav jādomā kādas vēl naudas jārēķina savi izdevumi. Ceļš vijas gar jūras krastu, līdz ar to atkal bija zigzagi gan vertikali, gan horizontali, un tomēr ļoti, ļoti skaisti. Mūsu galamķis bija maza pilsētiņa Albānijas virzienā – Utjeha, ko sasniedzām apmēram 18.00. Konstatējām, ка Visa apbūve šajas piejūras pilsetas notiek vertikalā plaknē, jo vienīgais horizontalis objekts ir jūra. Vadoties no iepriekš dotām norādēm, veiksmīgi atradam vajadzīgo maju un iekartojāmies. Ar kaimiņiem atradām kopīgu valodu – pa pusei krievu un serbu valodā, bet saprasties var. Ar viņiem ari sarunājām, ka mums tiks atvests udens. Ūdens ir maksas pakalpojums – to piegādā ar mucām, jo ​​savu urbumu tur gandrīz nav. Tā, pēc kadām 30 minūtēm par 25 eiro mūsu rīcībā bija 5 kubi udens. Šajā diena vairs ari nekur nekustējāmies. Накамаджа рита (ар визу берну барошану ун манту вакшану мамы тас парасти издевас не атрак ка 10.00) девамиес уз пирмо плудмали, кас атрадас кадус 1600 м нет маджас, бет джакустас вису лайку леджа . Pludmale un jūras krasts akmeņains, tāpēc lielākā daļa dodas peldēties gumijas čībās, kas aizsargā no akmeņiem un arī no jūras ežiem (tādas tenisa lieluma melnas adatainas bumbas). Ūdens ļoti silts, ļoti, ļoti sāļš un ļoti dzidrs, jo skaidri var redzēt pat 10m dziļumā. Krasti aiziet strauji dziļumā, tāpēc nekāda „bradāšana līdz trešajam sēklim” nav pat iespējama. Pludmalē ir pieejami saliekamie kresli un saules sargi, kas komplektā divi kresli un lietussargs maxā 5 eiro. Mēs, protams, ari paņēmām, jo ​​naivi domājām, ka varēsim ar trim berniem, pasēdēt uz tiem. Pāris stundas plunčājoties un sauļojoties, sapratām, ka nevar tā vienkārši gulēt visu laiku kā roņiem – tas nav mūsu dabā, tāpēc jāaizbrauc un jāizpēta tuvākā apkārtne jau šovakar , ка ари джайеперкас вейкала. Viņiem ir pilns ar kioska lieluma veikaliniem, kur stāv pāris ledusskapji ar dzērieniem un augļiem, ka ari mazas ceptuvītes (pekara), kuros pārdodas visadas maizītes un picveidīgi cepinājumi. Lielu tirdzniecības centru mūsu izpratnē nav ne Budva, ne Bāra (Бар). Бара, кас биджа кадус 23 км нет Utjeha bija veikals mūsu vidējā Rimi lielumā. Tā nu vēlā pēcpusdienā devāmies uz netālu esošo Ulcinj (80% нет pilsētas iedzīvotājiem ir albāni, tāpec, laikam arī visa pilsētiņa ir ļoti kolorita – kioski ar zeltu, karuseļi , kaut kādas koka budiņas uz kartīm, kas paceltas virs kanala utt.). Nolēmām apskatīt vienīgo smilšaino pludmali, kas stiepjas 13km garumā līdz pat Albānijai un saucas „Велика пляж”. Piestājām centrā pie viesnīcas un devāmies jūras virzienā. Pludmale smilšaina, bet tā ka tur ir tumšas smiltis, tad saslapinot tās kļūst pilnīgi melnas. Apkārtni mēs nodēvējām par 80 gadu aizmirstību. Предварительные платежи. Pabraukājot pa centru arī radas emociju jūra, kas nebija viennozīmīgas, tomēr nolēmām, ka jāatbrauc uz šejieni arī pa dienu, kaut vai tapēc, ka Velika Pļaža ir kaitbordistu paradīze (kievu forumā bija rakstīts, ka vējš sākas precīzi 12. 00 un vienmērīgi pūš līdz 16.00) . Iepirkāmies veikalā, kur cenas aptuveni tādas pašas kā pie mums. Pie kasēm ir apkalpojošais personalāls, kas saliek preces maisiņos. Пастав „мазу берну” культы – визи смайда, рунайас, парауста, палидз айзнест сакраутос майсинюс лидз машинай, тиргу, папилдус пиркумам узциена ар ауглием.

Nakamajā diena devāmies uz citu pludmali, netālu no majas, bet uz turieni ved ceļš strauji no kalna, bez jebkādiem zigzagiem. Atpakaļceļš no pludmales ilgst 2 reizes ilgāk. Pludmale neliela un klinšu ieskauta — apmēram 30-40m platumā, bet ļoti skaista. Turpmakajas dienas, kad nemeklējām piedzīvojumus tūristu apskates vietas, tā bija mūsu iecienitakā pludmale. Atkal paņēmām krēslu un lietussargu, naivi cerot, ka varēsim uz tā kaut vai apsēsties. Saprotot, ka tas ir bezcerīgi, jo visu laiku klīdām apkart – gan ar sīkiem, gan arī paši peldējāmies, turpmakajās dienas šo pakalpojumu vairs neizmantojam un sedējam uz dvieļiem . Tā ka pludmales mums bija gana, tad paņēmām savu iepriekš sagatavoto ип izdrukāto karti ар atzīmētajiem intereses punktiem ип izplanojām braucienu nākamajai dienai. Nolēmām apskatīt piejūras pilsētiņas – Бару, Будву и Свети-Стефан. Pirmajās divās ir vecpilsēta, bet pēdējā ir slēgta sala – viesnīca, kura minēta visos aprakstos kā Holivudas zvaigžņu u.c. Славенибу атпутас виета. Izlēmām sākt ar tālāko galu, t.i., Budvu (aptuveni 65km). Pēc mūsu mazās pilsētiņas, šeit uzreiz pārsteidza tautas daudzums, kas bija visur, gan uz ielam, gan visas iespējamās pludmalēs, gan arī vecpilsētā. Vecpilsēta atdota restorāniem un suvenīru tirgotājiem. Смуки, Лоти. Fotografēts tika katrs stabs, iespaidīga bija arī laivu piestātne tieši blakus vecpilsētai. Bija laivas (vieglāk tās nosaukt par kuģiem), kurām ir 3 klāji un uz apakšējā klāja brīvi novietojas motorlaiva un udens motocikls. Vecpilsēta atrodas diezgan labā stāvoklī, arī iekšā esošā Citadele (jāņem vērā, ka viss ir atjaunots pēc zemestrices) no kuras redzama modernā Budva un tuvakas pludmales. Ка парасти — карсти. Izstaigājāmies kārtīgi, tā, ka atvelkoties atpakaļ un ieraugot saldējuma pārdevēju, kā mazi berni sakām priecāties un ļāvāmies kārdinājumam apēst pa saldējumam, izvēloties no vairak kā 10 veidiem (vafelīte ar bumbiņu maksaja 1,5 eiro). Tālāk devāmies uz Sv.Štefan, lai uztaisītu smukas bildes un beidzot arī nopeldetos. Klasiskais skats ir vēl pa ceļam uz pludmali, jo tad var nofotografēt visu salu ar promenādi. Tā kā nezinājām vai lejā ir iespējams nolikt mašīnu, tad nacas atstat to diezgan augstu un katot „pusdienas cepienā” lejā. Pašā salā iekšā var tikt tikai grupas un gida pavadībā un, ja pareizi sapratu, tad var apskatīt tikai tur esošo baznīcu pa 10 eiro. No promenādes vienā pusē ir bezmaksas pludmale, bet otrā — maksas pasākums pa 50 eiro. Abas promenādes puses ir līdzīgas, tikai cena atšķirīga. Atšķirību no tāluma neredzējām, bet uz sevis nepārbaudījām. Pie salas piestāj dažādas jahtas un motorlaivas, tāpēc udens bija krietni netīrāks un duļķaināks, kā klusakas pludmalēs, kur mazak tūristu. Mums īpaši nepatika, tāpēc te ilgi neaizkavējāmies un devāmies atpakaļ uz mašīnu. Vienīgais, ko sapratam tieši šeit, ka „iršu lieluma kukaiņi”, kuri bija redzēti arī pie mūsu mājas, ir nekas cits ka kalibri. Mēģinājām nofotografēt. To izdarīt ir grūti, jo viņu spārnu vēziena ātrums ir divas reizes ātraks par visātrako diafragmas atvērumu vidējam ziepju traukam. Šajā dienā palika pēdējais apskates objekts – Bāras vecpilsēta. Atšķirībā no Budvas, kuras vecpilsēta ir pie jūras, Bāras vecpilsēta, pareizāk sakot drupas, ir kalnā. Drupas saglabājušas ļoti labi un ir ko redzēt, atkal fotografējām katru akmeni, tādēļ izstaigājāmies kārtīgi un no ekskursijas atgriezāmies ļoti vēlu. Tumšs paliek strauji, praktiski nav ierastā krēslas stāvokļa, jo saules norietēšana ir strauja (vienā vakarā uzņēmām laiku, kad saule bija sasniegusi jūras Horizontu, līdz tās pilnīgai norietē Шанай Пагай 2 минуты).

Nakamā diena izplānots brauciens uz Ulcinu (Ulcinj), kur arī ir vecpilsēta. Программа Sākumā kultūras, pēc tam otro reizi mēģināsim iepazīt Velika Pļaža. Ulcinj vecpilsēta „kā parasti” ir kalnā un tā ir atdota restoraniem un apartment, ir arī laikam vietējo iedzīvotāju atsevišķi dzīvokļi. Pie cietokšņa lejā ir pilsētas pludmale «Mala Pļaža». Atgādināja Discovery kanālu par roņu gulēšanas vietām. Staigājot pa vecpilsētu, fočejot kā ķīniešiem visu kas pagadas, pagāja paris stundas. Tad nolēmām braukt Albānijas robežas virzienā. Pases līdzi nepaņēmām, un tikai braucot iedomājāmies, ka tās takā vajadzēja paņemt līdzi, jo visādi var sanākt – robeža tomēr. Браукот, цельш клюва айзвиен шауракс, апкартне айзвиен межайнака, лидз целш избейдзас. Albāniju neieraudzījām, bet no tās bijām kādu 5 км attaluma. Apgriezāmies un devāmies civilizācijas virzienā, nogriezāmies no ceļa jūras virzienā un nonacam pie upes, kuras krasta bija tikai zivju restorani, kas atradas viens otram blakus. Viesmīļi mūs vilināja piestat, vīrs arī izteica domu piestat un paēst, bet mēs kā zivju nemīļotāji īsti sajusmas saucienus neizteicam un viņš saprata, ka bus jābrauc prom neēduš я. Upes otrā pusē bija iebraukšana nūdistu pludmalē — tā mums nederēja. Interesanti, ка nūdistu pludmale ир trīsstūrveidīga сала, kurai divas malas atdala upe ип viena ир lielā pludmale pie jūras. Griezāmies apkart un pa ceļam Ulcinas virzienā, bija norade par kaut kādu pludmali, tāpēc griezām iekšā, vienlaicīgi cerot, ka būsim trapījuši uz kaitbordistu tusēšanas vietu. Велика пляж, протамс, лиела, скатиенам уз абам пусэм паверас смилшаинс крастс ар мельнам смилтим. „Roņu gulētāju” vietas ir koncentrētas pie statiskajiem lietussargiem, koka gultiņam un kaut kādas kafejnīcas to centrā, bet „skopuļi”, kas tusē bez lietussargiem vai nāk ar saviem, guļ turpat netālu no sabie дрибас. Mūs interesējošie kaitisti atradās kādu 2 км без мам. Kamēr izpakojām dvielišus varēja redzēt divus – tris kaitistus, kas izpakojuši inventāru gaidīja savu stundu. Pēc kādas stundas pie debesim jau bija vairak kā 10 pūķi. Вирс ар lielākajiem bērniem aizgāja noskaidrot kādas ir mūsu izredzes pamacīties kaitot. Pasakums izrādījas padārgs – 50 eiro stundā. Es apmierinājos ар Сава dēla pūķa palaišanu. Pēc paris stundam devāmies uz centru, kur paēdām un sagaidījam vakaru, kad pilsētā sakas īstā dzīviba. Ap astoniem – deviņiem paradās ielu tirgotāji, kas sāk krāmēt ara savu preci, atveras vakara tirgus un galvenā iela tiek slēgta transporta satiksmei līdz 1 naktī. Mēs bijām noguruši devāmies majas. Turpmakās divas dienas pavadījām „mūsu” pludmalē, bet vakarā — auksts alus. Viņu nacionālo dzērienu – rakiju, kas ir 50% vīnogu šņabis, mums negribējās, jo pat vēlā vakarā Tempatūra nenolaidās zemāk par 22C.

Pludmalē apnika gulēt, tāpēc plānojam braucienu Kotoras liča un tam apkart esošo pilsētiņu apskatei. Izkasījāmies ка parasti, tāpēc jau bija karsti. Brauciens līdz Kotorai aizņēma kādu 1,5 stundu (аптувени 90 км). Kotoras ostā bija dažādi kuīši un laivinas, ka ari atnācis lielais laineris (viss kopā neietilpa kadra). Abi Tallink kuģi uz šī lainera fona izskatītos ka gumijas laiveles. Praktiski visi peldlīdzekļi piedava izbrauciena ekskursijas pa līci, vajag vienoties tikai par cenu. Mēs nolēmām izstaigāties un tad domāt par kuģošanu. Izstaigājām vecpilsētu, kurā ir ļoti daudz dažādu baznīcu, restorānu un veikaliņu, pie mūriem esošo tirgu, kur visiem patīk nopelnīt uz tūristiem, tāpēc nevajag kautrēties, jāskatās uz svariem un jākaulējas, тад вар дабут цену, кас ир adekvāta. Tad nolēmām kāpt augšā Kotoras cietoksnī. Kas to būtu domājis, ka par saviem 3 eiro vajadzēs tā mocīties. Leja esot ир grūti iedomaties, cik augstu ир jakapj ип kadas mocības тас sagādā. Kāpšana ir pa gadsimtiem vecām šaurām akmens trepēm, kas dažviet ir izjukušas, bet dažviet nopulētas līdz spīdumam. Bija sācies kārtējais „cepiens”. Virs nesa ķengursomā mazako bernu. Man pie rokas bija vidējais, kuru arī dažreiz nācās гнездо, ка ари uzkārta fotosoma, kuru vajadzēja гнездо visu laiku -). Vēl bija bērnu somas ar jogurtu un divām mazajām ūdens pudelēm. Лиела мейта гаджа пати. Baigais malacis. Галстук «Laimīgie», kas nāca jau lejā, veltīja mums līdzjūtības vārdus. Reizes trīs es domāju mest mieru, jo bija grūti ne tikai bērniem, bet ari man „stājas sirds”. Ar meitu runājām: padoties vai tomēr mēs varēsim pieveikt kalnu. Viņa uzmundrināja un teica, ka kalnu pieveiksim. Та ари биджа. Līdz karogam kalna augšā uzkāpām, nofotografējāmies, bet tālāk pa drupāmnestaigājām – patiesībā, drupas ir nožēlojamas, kāpšana ir iespaidīgāks pasākums. Kuģis, kas lejā neietilpa kadra, tagad no augšas izskatījās kā neliela laiva, bet skats uz līci un pilsētu ļoti skaists. Lai ari bijam tālredzīgi un paņēmām līdzi dzeramo ūdeni, tas bija izbeidzies vēl nesasniedzot augšu. Šajā vietā ir savdabīgs melnkalniešu bizness – mazā pudelīte udens uz kalna maxā 2 eiro, lai gan veikalā lielās (1,5 л) pudeles cena ir 0,6 eiro, mazās – 0,3 eiro. Daudzi „čortojas”, tomēr pirka, jo slāpes ir neizturamas. Температура +32С. Uzkāpšana mums prasīja kādas 2 stundas, lejā kāpšana aizņēma tik pat ilgu laiku. Lejā nokāpjot kādu laiku pavadījām pie udens krana, kā ari visi bija priecīgi apēst kārtējo saldējumu (tie paši saldējumi, kas Budvā, bet maksaja jau 1 eiro). Bijam laimīgi, ka varējām iesēsties mašinā. Tad nu devāmies apkārt līcim uz nākamo apskates vietu – Перасту. Sākotnēji pat pabraucam tai garām, jo ​​pilsētiņa ir maza un atrodas pašā liča krastā. Ceļš iet nedaudz gar pilsētu, neiebraucot pašā pilsētā. Apstājoties stāvvietā, uzreiz tiek piedāvāts izbrauciens līdz mākslīgajai salai Gospa od Skrepjala (10 лет). Mēs atteicāmies, jo nolēmām iziet cauri pilsētiņai, ка ари sarunāt garāku izbraucienu pa līci. Pilsēta ļoti maziņa (kādreiz bija 3000 pastavigo iedzīvotāju, bet tagad palikuši tikai 200, jo 1kvadrātmetrs zemes maxā 10 000 eiro, tādēli liela daļa ipašumus pārdod un pār brauc dzīvot citur) un kā var saprast, tad visu laivu ipašnieku ienakumu avots ir izbraucieni līdz salai. Pretī pilsētai ir divas salas – viena dabīga, kurā ir slēgtā kapsēta un otra iepriekš pieminētā mākslīgi veidota no 150 nogremdētiem kuģiem ar baznīcu un nelielu muzeju. Tālāk no tām atrodas Veriges shaurums, pa kuru jūrā iziet visi kuģi, arī mūsu iepriekš pieminētais laineris no Kotoras. Interesanti bija vērot, ka arī lainers ievero tradiciju un saskaņā ar leģendu apbrauc apkart salai ar baznīcu, trīs reizes nopīpina (vibrēja viss udens, ko varēja sajust sēžot laivā), uz ko baz nīcas zvans atbild tris reizes, tādejādi savstarpēji, solot vienam otru sargāt. Pa 50 eiro sarunājām motorlaivu, kas mūs pavizinās 1,5 stundu pa līci. Uz salu ar baznīcu braukt netaisījāmies, bet laivinieks paķēra vēl 4 «stopotājus» — cilvēkus, kuri brauca uz salu. Tad nu ari mēs aizvizinājāmies ип apskatījāmies. Скайста. Tikai pēc četrotnes atgriešanas Perasta sakas mūsu brauciens, līdz ar to tas nedaudz ielga un mēs atgriezāmies, kad sāka krēslot. Uz pēdējo pilsētu – Risanu neaizbraucām, lai gan laivinieks ari ieteica. Маджас атбраукам велу.

Līdz prombraukšanai palika divas dienas un tās mēs pavadījām pludmalē, jo berni pēc Kotoras kāpiena teica, ka nekur iet un kāpt vairs negrib. Prombraukšanas dienā mums bija saplanoti vēl tris apskates objekti, kas atradas „gandrīz pa ceļam” uz Belgradu.

14.09.2011. pulksten 10.00 izbraucām no Utjeha (bija plānots 08.00). Izbraucam no piejūras klimata cauri tunelim un iebraucam saules izdedzinatajā Podgorica (joprojam pari 30C), kur vienīgais zaļums bija cipreses. Braucam uz Ostrogu, kas ir kalnos izcirsts pareizticīgo klosteris. Krievu forumā, visi, kas raksta par Ostrogu, ir šausmās tieši par ceļu, kas ved uz klosteri. Tas ir šaurs vienas joslas, līkumots kalnu ceļš bez apmalēm, vai ar dažiem novietotiem akmeņiem ceļa malā. Ja nebūtu tik izdangāts, tad nebūtu nekas pārak sarežīts. Ir „kabatas”, kur samainīties ar pretimbraucošu mašīnu. Vietējo lidotāju arī nebija, kas taisītu apdzīšanas vai stresotu aizmugurē. Tie, kas ir braukuši slēpot uz lieliem kalniem, stādās priekšā ceļu kalnos. Vēl gabalu no klostera ir stāvvieta lielajiem tūristu autobusiem un ceļa norade uz Podgoricu. Izsecinājām, ka ir arī jauns ceļš uz šo vietu no Podgoricas. Tā ka neesam pareizticīgie, tad fiksi visu apskatījām un layām uz Žabļaku uz Durmitora Nacionalo parku. Rīta aizķeršanas deva nobīdi Visam plānotajam maršrutam un Žabļakā (80-to gadu arhitektūras stila slēpošanas kūrorts) ieradāmies ap 16.00. Ceļš uz Žabļaku ir pavisam jauns, nav iezīmēts nevienā kartē vai navigācija. Samaksājām 8 eiro (2 eiro par stāvvietu un tris biļetes pa 2 eiro). Noskaidrojām ne pārak iepriecinošu informāciju. Маршрут apkart Melnajam ezeram ир 2 stundu garumā, пари maršruts līdz Ledus alai aizņem 3 stundas. Līdz Bobatov Kuk jāčāpo 5 stundas — mēs pat nepretendējām uz tādām aktivitātēm. Сапратам, ка лидз Ледус алай варбут ари айзиесим, бет тад тумса тур ари паликсим. Tā nu nolēmām apstaigāt apkart Melnajam ezeram un pārējo atstat nākošajam ceļojumam. Bildes diemžēl nevar nodot to dabas skaistumu un dziļuma efektu. Diena, lai arī bija saulaina, tomēr, dūmakainas debesis netklāja patieso ezera melnumu. Pabeiguši pastaigu, devāmies uz mašīnu, lai steigtos līdz krēslai apskatīt Slaveno Tiltu, kas no parka atradās kadus 30km. Kamēr mēs staigājām, vietējais moteļa īpašnieks jau bija «izčekojis» mūsu mašinas numurus un mums atgriežoties iedeva savas vizītkartes latviešu! Валода. Лидз тилтам paspējām ierasties vēl gaismai esot, бет тад dažiem, ка parasti, savajadzējās uz tualeti. Tā nu man nācās pievērsties aktuālākai problēmai. Kad atgriezāmies, bija jau iestājusies pustumsa. Taras upe lejā izskatījās iespaidīgi, atsevišķa vai ilgāka apmeklējuma vērta. Tā nu šajā reizē viss bija apskatīts un mēs devāmies uz Pļevnu, kur domajam paēst ип tad stūrēt mājas virzienā. Nelieli piedzīvojumi — iebraucot pilsētā uz kādām 20 minūtēm pazuda elektrība. Tas netraucēja nedaudz ieēst un noskatīties Basketbola Maķedonijas Lietuvas spēles Dramatisko noslēgumu. 23.20 sasniedzām Melnkalnes – Serbijas robežu.

Nakts brauciens un 15.09.2011. нет rīta jau vizināmies pa Serbiju virzienā uz Ungārijas robežu. Apmēram 09.00 apstājāmies Novi Sad (80 км без Ungārijas robežas), kur paēdām (leti) un paris stundas pastaigājām pa vecpilsētu, kas ir slēgta satiksmei un iespēju robežas atjaunota. Скайста, сакопта. Saldējums šeit bija vislētākais — 60 динаров, tik pat cik litrs gāzes — aptuveni 42 сантими. Ap 15.50 sasniedzām Serbijas – Ungārijas robežu. Uz Ungārijas robežas pārbaudīja visnopietnāk — salīdzināja pases ar mašīnā esošajām personām, pārbaudīja mašīnu uz cigarešu esamibu. Mēs esam nesmēķētāji un uzreiz to pateicām. Viņiem atkrita vēlme mūsu busu ar trim bērniem padziļināti pārbaudīt. 16.10 тикам иекша Унгариджа. Braucām pa vietējās nozīmes ceļiem, ekonomejām kilometrus un iepazinām Ungārijas vidieni. Цели лаби. Braukt pa bāni vai pa vietējiem ceļiem, laika ziņā ir līdzīgi, tādēļ ir pat interesantak izbraukt pa valsts iekšieni. Vēl gaismai esot es ar draudzeni izpildījām savu misiju Ungarija un nofotografējāmies saulespuķu laukā, tikai nokaltušā, jo saulespuķu zemē ziedošas puķes bija beigušas. Vakarā paēdām Ungārijas mazpilsētā, kur tas prieks izmaksaja aptuveni 10Ls (salīdzinot ar rēķinu braucot uz Melnkalni, tas bija krietni lētāk), pasūtīts tika vairāk — 3 gulašzupas (atnes a mums lielu zupas terīni), kafija, 2 ali, 2 sulas, pankūkas ar smalki sagrieztiem aboliem un saldā krējuma mērci. Šeit vienīgā problēma bija skaidrošanas uz pirkstiem, jo ​​vācu vai angļu valodu saimniece nezināja, turpretī mēs neko nesapratam ungaru valodā. Ап 23.20 sasniedzām Ungārijas – Словакия робежу. 16.09.2011. aptuveni 02.30 bijām Polijā. Polijas otra pusē, t.i., Belastokā piestājām pie viena tirdzniecības centra, kur ar noteiktu laika limitu veicām dažus iepirkumus, galvenokart bērniem un saimniecībai.